Šodien ir pienācis mūsu kopīgā stāsta beigas – stāsts sākās pirms 13 gadiem skaistā 13.jūnija dienā – liekas tik nesen, bet vienlaikus tik sen. Jauns posms Ledus Lācenes (īsāk – Ledus) un mūsu dzīvē. Doma par šo ierakstu ir tapusi vairāku gadu garumā, pēdējos gadus jau domāju, kāda būs tā diena, kad nāksies šķirties. Ledum apsolīju uzrakstīt blogā par to, kāda mums viņa bija jauka un iedrošināt cilvēkus izvēlēties suņus no patversmes.

Ledus

Tik savāds vārds, bieži vien citi vaicāja, vai suns ir puika vai meitene, tad nākas teikt, ka pilnais vārds ir Ledus Lācene. Šādu vārdu iedeva jau patversmē, jo suņuks bija ielūzis ledū Daugavā un ugunsdzēsēji to izglāba, aizveda uz patversmi Dzīvnieku draugs. Diemžēl nezinām neko vairāk par Ledus dzīvi pirms patversmes. Gribu personīgi pateikties meitenei no Tukuma, kura strādāja patversmē, mēs viens otru pazinām, mācījās T2V klasi augstāk, bet viņas vārdu neatceros. Tieši viņa iepazīstināja mūs ar Ledu brīdī, kad devāmies jau ārā no patversmes – tas bija mirklis un Ledus nebūtu ienācis mūsu dzīvē.

Patieso Ledus vecumu nekad neuzzināsim, vismaz 14 gadi, bet iespējams pat 15-16 gadi – patversmē viņa ienāca vismaz 1 gada vecumā. Vecums nenāk viens un līdz ar to arī dažādas kaites un slimības, kuras kādā brīdī parādās un tad jau suņa aiziešana notiek strauji.

Neskaitāmo pastaigu laikā mums ir bijuši dažādi piedzīvojumi, gan radušās labākās idejas, gan vienkārši atpūta mežā. Gadiem ejot pastaigas bija rāmākas, bet sākotnējos gados pārgājieni, tālāki braucieni ar riteni bija ikdiena gan vasarā, gan ziemas aukstumos.

Nesavtīga mīlestība un draudzība – vārdi, kurus par saviem suņiem noteikti var teikt daudzi saimnieki, arī mēs. Iepriecināja, kad ir bēdīgāks prāts, pat pēc 10 minūšu gājiena uz veikala sagaidīja it kā nebūtu redzējušies vairākas dienas. Ledus vienmēr priecīgi sagaidīja mūsu draugus un vēl sirsnīgāk ar savu garo gaudošanas solo arī atvadījās no ciemiņiem.

Ledus arī mūsu meitai Katei bija kā laba aukle, sēdēja klāt pie ratiem, kamēr viņa ārā gulēja – gan lietū, gan aukstumā. Sargāja un pieskatīja arī citās reizēs, balstīja sperot pirmos soļus vai pacietīgi gaidot, kamēr taps jauns suņu ietērps.

Pēc nedēļas svinēsim kāzu jubileju un arī pirms tiem gadiem mācītājs savā runā pieminēja Ledu, jo viņa tiešām mums bija kā labākais saticības stiprinātājs ģimenē – gan kopīgu pastaigu laikā, gan arī samierinot, ja juta, ka ģimenē briest nesaskaņas.

Aiz loga, rakstot šīs rindas, līst krietns lietus, dārzā noskalojot visas Ledum tik mīļās vietas, kur atgulties. Arī brīdī, kad Jelgavas klīnikā sākās ceļš uz citiem laukiem, aiz loga spīdēja saule un vienlaikus uz pāris minūtēm nolija lietus.

Paldies visiem, kuri ir palīdzējuši Ledum, atbalstījuši un mīlējuši šajos daudzajos gados. Īpašs paldies daudzajiem vetārstiem, kas īpaši palīdzēja pēdējās nedēļas laikā – mūsu ilggadējai Salaspils vetārstei Sigitai Jonaitei, Dr. Beinerta Salaspils klīnikas dakterei (diemžēl nezinu vārdu), Ogres vetambulances dakterim Mārtiņam Bauģim un šodien – dakterei Annai Jeserevičai no Jelgavas klīnikas Sanarius.

Leducim nu ir sācies jauns mūžīgais ceļojums citos medību laukos. Aicinu tos, kuri pazina un mīlēja Leduci, šodien, 30.jūlijā, padomāt gaišas domas par viņu, iedegt svecīti piemiņai, lai viņai ir viegls ceļš.

Leduci, lai Tev ir labi tajā saulē. Atmiņās un domās mūžīgi paliksi kopā ar mums.

Kate, Solvita un Edgars

Ledus 11 gadus atpakaļ (2005.gada aprīlis)