Šoreiz mazliet netipisks ieraksts par politisku līniju – par sestdien gaidāmo refenrdumu.

Satversme jau paredz, ka „pašlaik ir tiesības rosināt atlaist Saeimu ir valsts prezidentam (kopš 9.klases cilivtiesībām nekas nav mainījies), taču viņš zaudē amatu, ja referendumā vēlētāji par to nenobalso.” Šis ir citāts no laikraksta Diena vāka. Turpinot to: „Līdz ar to maz ticams, ka prezidents varētu šādi rīkoties.” Tātad – nav runa par to, ka tautai ar prezidenta palīdzību nav iespējas atlaist Saeimu, to var! Tauta, tiesa gan pastarpināti, var pieprasīt izmaiņas parlamentā. Tas, ka prezidents (norāde uz amatu nevis konkrētu cilvēku) ir bailīgs un baidās par savu amatu, tas ir cits stāsts.

Sabiedrībai ir jāpieņem atbildīgi lēmumi, nedrīkst neiet uz vēlēšanām un pēc tam kliegt, kādi gan zagļi viņi tur visi utml. Šādas Saeimas atlaišanas pēc tautas vēlēšanās atgādina sava veida utopiju – tas padarīs situāciju valstī vēl nestabilāku. Vai mums ir tik daudz potenciālie politiķi – deputāti, kuri varētu nomainīties? Tak jaunas vēlēšanas, jauni izdevumi un atkal tās pašas sejas. Ko gan tas dos un mainīs? Labāk sabiedrībai pašai iesaistīties aktīvāk politiskās kultūras veidošanā, nevis tikai zākāties un sanākt uz lietussargu revolūciju.

Ekonomiskā situācija nav nekāda spīdošā, lai varētu šādi eksperimentēt. Uz ko gan norāda tas ārvalstu investoriem, ka Saeima ar apskaužamu regularitāti mainās? Man tas drīzāk liecinātu par Zimbabves situāciju, kur līdz ar jaunu ieroču partiju no ārzemēm mainās arī valdība.

Ja sabiedrība nevar uzņemties atbildību par savu lēmumu balsojot reizi četros gados, tad nekas nemainīsies, ja šo intervālu samazināsim līdz, piemēram, vienam gadam. Tas nozīmē lielus izdevumus un mazu jēgu. Parēķiniet, kādas izmaksas ir šim pašam referendumam – divi miljoni latu. Cik maksātu pārveidot Saeimu? Kompensācijas, administratīvās izmaksas, visas formalitātes. Vajag vairāk „spārdīt & uzpasēt” esošos deputātus nevis visu laiku tiekties pēc jaunām asinīm.